Ko sevī ietver pienākums aizsargāt tiesības uz dzīvību, un kā novērtēt, vai tiesības uz dzīvību ir pārkāptas?
Katram ir tiesības uz dzīvību. Tas nozīmē, ka valsts labā strādājošie ne tikai nedrīkst neattaisnoti atņemt cilvēkam dzīvību, bet viņiem arī aktīvi tā jāaizsargā un jāizmeklē jebkurš nedabiskas nāves gadījums.
Tas nozīmē, ka:
- valsts labā strādājošie nāvējošu spēku drīkst pielietot tikai ārkārtas situācijās un tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams;
- gadījumos, kad valsts labā strādājošie apzinās, ka cilvēka dzīvība ir briesmās vai tai var draudēt briesmas, viņiem ir pienākums dzīvības aizsargāšanas labad darīt visu, kas vien iespējams;
- tad, ja kādam cilvēkam ir atņemta dzīvība, valsts pienākums ir attiecīgo nāves gadījumu izmeklēt.
Uzziniet vairāk:
Vispārīgie principi
Vispār garīgās veselības aprūpes iestāžu pacientiem vai potenciālajiem pacientiem ierobežojošos pasākumus nedrīkst piemērot, taču mēdz būt arī izņēmumi, t.i., ārkārtas situācijas, kad to piemērošana ir nepieciešama un pieļaujama. Uzziniet vairāk par ierobežojošiem pasākumiem.
Pacientam pārvadāšanas laikā policijas piemērotie ierobežojošie pasākumi vai garīgās veselības aprūpes iestādē medicīnas personāla piemērotie ierobežojošie pasākumi nedrīkst beigties ar pacienta nāvi. Tas nozīmē, ka pat ārkārtas situācijās, kad piespiedu pasākumi ir nepieciešami, tie jāpiemēro samērīgi pacienta radītajam riskam un nepieļaujot letālu iznākumu.
Tomēr jebkurā gadījumā, kad tiek izmantoti ierobežojoši līdzekļi un tiek pielietots noteiktas pakāpes fiziskais spēks, pacienta veselība un dzīvība tiek apdraudēta. Piemēram, gadījumā, kad potenciālais pacients pārvadāšanas laikā uzvedas ļoti agresīvi un var ievainot vai nu pats sevi, vai policijas darbiniekus, viņi draudošo briesmu novēršanai drīkst pielietot nopietnākus līdzekļus un tādējādi arī pacienta dzīvība var tikt pakļauta lielākam riskam.
Tādēļ policijas un medicīnas darbiniekiem jābūt labi sagatavotiem šādas situācijas noregulēšanai, lai:
- precīzi izvēlētos nepieciešamos un samērīgos ierobežojošos līdzekļus un
- fiziskajā ziņā operāciju izpildītu precīzi, nepieļaujot letāla iznākuma iespējamību.
Novērtēšanas kritēriji
Ja ierobežojošu pasākumu rezultātā tomēr ir iestājusies pacienta nāve, tas var būt tiesību uz dzīvību pārkāpums. Lai izvērtētu, vai tiesības uz dzīvību ir pārkāptas, jāmeklē atbildes uz šādiem jautājumiem:
- Vai ir konstatējams leģitīms ierobežojošo pasākumu mērķis?
Uzziniet vairāk par ierobežojošu pasākumu piemērošanu. - Vai situāciju nevarēja atrisināt ar citiem efektīviem līdzekļiem?
- Vai ierobežojošie pasākumi bija samērīgi ar pacienta radītajiem draudiem?
- Vai policijas un medicīnas darbinieki bija pienācīgi novērtējuši ierobežojošu pasākumu nepieciešamību un izpildi?
- Vai policijas un medicīnas darbinieki bija ierobežojošos pasākumus izplānojuši pareizi, ņemot vērā to piemērošanas laiku un apstākļus, kā arī visus iespējamos dzīvības riskus?
- Vai policijas un medicīnas darbinieki veica attiecīgo operāciju tik labi, cik spēja, un tādā līmenī, kāds no viņiem līdzīga tipa situācijās parasti tiek gaidīts, ņemot vērā ierobežoto laiku un konkrētos apstākļus?
Gadījumos, kad policijas darbinieki, veicot ierobežojošus pasākumus, nav ievērojuši minētos kritērijus un rezultātā iestājusies pacienta nāve, valsts var būt spiesta uzņemties atbildību par to, ka ir pārkāptas tiesības uz dzīvību.
Savukārt gadījumos, kad medicīnas personāls, veicot ierobežojošus pasākumus, nav ievērojis minētos kritērijus un rezultātā iestājusies pacienta nāve, valsts var būt spiesta uzņemties atbildību par to, ka ir pārkāptas tiesības uz dzīvību, tad, ja valsts nav nodrošinājusi nepieciešamo dzīvības aizsardzību vai negadījuma izmeklēšanu. Par aizsargāšanas pienākumu un izmeklēšanas pienākumu lasiet tālāk.
Ja valsts iestādes zina vai tām vajadzētu zināt, ka cilvēka dzīvībai draud reālas un tūlītējas briesmas, tām jāveic visi nepieciešamie un saprātīgie pasākumi, lai šīs briesmas novērstu. Īpaša uzmanība jāpievērš piespiedu kārtā garīgās veselības aprūpes iestādēs ievietotajām personām, jo tās atrodas valsts aizgādībā un bieži vien nevar pašas par sevi parūpēties. Šādu personu nāves gadījumā valstij vajadzēs sniegt paskaidrojumus.
piemērs Attiecīgajām valsts institūcijām, ja tās zina vai tām vajadzētu zināt, ka garīgās veselības aprūpes iestādē pacienti tiek mērdēti badā tāpēc, ka tā darbinieku trūkuma dēļ nevar nodrošināt katra pacienta pabarošanu, jāveic situācijas labošanai nepieciešamie pasākumi.
Tomēr pienākums aizsargāt dzīvību nenozīmē, ka iestādēm būtu jāveic tādi pasākumi, kuri no tām nevar tikt saprātīgi gaidīti vai nav iespējami.
Latvijas prokuratūrai ir pienākums pienācīgi izmeklēt gadījumu, kad jūsu ģimenes loceklis vai tuvs radinieks miris garīgās veselības aprūpes iestādē, un iespēju robežās novērst situācijas, kad šāda nāve ir iespējama. Lai gan atsevišķās situācijās valsts nav tieši atbildīga par cilvēka nāvi, tai ir pienācīgi jāizmeklē attiecīgās lietas apstākļi un jākonstatē, kas varētu būt atbildīgs par jūsu ģimenes locekļa vai radinieka nāvi.
Izmeklēšana jāuzsāk nekavējoties, un tai jābūt rūpīgai un efektīvai.
Ja valsts nenodrošina jūsu ģimenes locekļa vai radinieka nāves apstākļu izmeklēšanu, tad neatkarīgi no tā, vai valsts labā strādājošie bijuši vai nav bijuši saistīti ar nāves izraisīšanu, tiks uzskatīts, ka valsts bezdarbības dēļ ir pārkāptas tiesības uz dzīvību.