Par naida noziegumos tieši cietušajām personām parasti kļūst cilvēki, kam faktiski piemīt tās pazīmes, kuru dēļ naida noziegumi tiek izdarīti un pret kurām attiecīgais noziegums tiek vērsts.
Ja nozieguma izdarītājs izvēlas savu upuri pēc noteiktām pazīmēm un izdara noziegumu tieši pret viņu, tad upuris tiek uzskatīts par tiešo cietušo. Tā arī ir visbiežāk iespējamā naida nozieguma situācija. Pretēja situācija būtu tad, ja nozieguma izdarītājs maldīgi piedēvētu cietušajam tādu pazīmi, kura viņam patiesībā nemaz nepiemīt. To dēvē par uztveres kļūdu.
piemērs Nozieguma izdarītājs, kurš vairākkārt sociālajos medijos publicējis homofobiskus materiālus, aizdedzina viendzimuma pāra mājas durvis.
Parasti šādās situācijās ir tikai viens vai daži cietušie un upuri tiek izraudzīti pēc tā, ko viņi pārstāv, nevis personisku motīvu dēļ. Jāņem vērā tas, ka naida noziegumi tiek īstenoti kā biedējošs vēstījums ne tikai upurim, bet arī plašākai kopienai, pie kuras tas ir piederīgs.
piemērs Uzbrukums pret personu izdarīts pēc mesas vietējā baznīcā, un uzbrucējs izkliedzis pret Romas katoļu baznīcu vērstus saukļus. Šādā gadījumā nozieguma izdarītājs par savu upuri ir izvēlējies nevis vienu konkrētu personu, bet vienalga kuru noteiktai kopienai, t. i., Romas katoļu baznīcai, piederīgu personu.