Noteiktos gadījumos attieksme pret personām, kurām piemīt īpašas pazīmes un kuras kaut kādā ziņā atrodas sliktākā pozīcijā nekā citas personas, var būt īpaši labvēlīga. Parasti šādas īpaši labvēlīgas attieksmes mērķis ir mazināt nevienlīdzību, kāda pastāv praksē. Īpaši labvēlīgā attieksme šādos gadījumos netiek uzskatīta par diskriminējošu, un tiek saukta par pozitīvo rīcību.
Pozitīvā rīcība izpaužas gadījumos, kad tiek veikti īpaši pasākumi, lai noteiktām cilvēku grupām, kuras vēsturisku, ekonomisku vai citu iemeslu dēļ atrodas sliktākā situācijā nekā citas, palīdzētu un iedvestu drosmi iegūt darbu, izglītību vai apmācību. Tas tiek darīts, lai mazinātu plaisu starp dažādām sabiedrības grupām.
Darba devēji var likt lietā pozitīvo rīcību, lai nodrošinātu darbu īpašām tādu cilvēku grupām, kuriem vienalga kādu iemeslu dēļ, iespējams, savu īpašo vajadzību dēļ, atrast darbu ir grūtāk nekā citiem cilvēkiem.
piemērs Universitāte var nākt klajā ar pozitīvās rīcības iniciatīvu, lai iedrošinātu tieši sievietes pieteikties studijām konkrētās specialitātēs, piemēram, tādās, kas saistītas ar tehnoloģijām, jo attiecīgajās nozarēs sievietes parasti ir par maz pārstāvētas. Liels uzņēmums var īstenot īpašu nodarbinātības programmu, lai pieņemtu darbā vairāk romu kopienas pārstāvju.
Prasības attiecībā uz pozitīvās rīcības piemērošanu
Pozitīvā diskriminācija ir piemērojama izņēmuma kārtā. Attiecīgās politikas izvēle un nepieciešamība ir jāizskaidro sabiedrībai, jo tai jau iepriekš jābūt informētai par šādas politikas īstenošanu, turklāt šīs politikas ietvaros veiktajiem pasākumiem jābūt samērīgiem.
piemērs Pozitīvā ricība kā izņēmums netiktu atzīta par pareizi piemērotu tad, ja darba devējs būtu atteicies pieņemt darbā augstāk kvalificētu vīrieti, bet devis priekšroku zemāk kvalificētai sievietei un ja attiecīgā politika – dot priekšroku sievietēm – nebūtu izziņota iepriekš.