European Court of Human Rights
4 December 2012
Fakti
Pieteicēji bija māsa ar brāli, kas dzimuši Pakistanā un ieradušies Norvēģijā ar savu māti 1989. gadā trīs un četru gadu vecumā. 1992. gadā viņi uz dažiem gadiem atgriezās Pakistānā. 1995. gadā Norvēģijas varas iestādes izsniedza viņiem uzturēšanās atļauju, nezinot par viņu uzturēšanos Pakistanā. 1999. gadā uzturēšanās atļaujas tika anulētas, pamatojoties uz to, ka tās tika izsniegtas uz nepatiesas informācijas pamata par pieteicēju uzturēšanos Norvēģijā. 2001. gadā bērni tika aizturēti ar mērķi viņu deportācijai uz Pakistānu, bet deportācija tika apturēta, jo bērnu māte bija pazudusi un viņiem nebija kontakti ar ģimeni Pakistanā. 2003. gadā vienu no pieteicejiem notiesāja par kriminālpārkāpumu, sakarā ar to tika izdots jauns izraidīšanas rīkojums. Pieteiceji apstrīdēja izraidīšanu. 2005. gadā māte tika izraidīta uz Pakistānu, kur viņa nomira.
Sūdzība
Pieteicēji apgalvoja, ka viņu deportācija no Norvēģijas uz Pakistānu pārkāptu viņu tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi (8. pants).
Tiesas secinājumi
Tiesa uzskatīja, ka pieteiceji dzīvoja Norveģijā no agrīna vecuma un bija izveidojuši stipras ģimenes un privātās dzīves saites ar Norveģiju, un viņu saites ar Pakistānu nebija īpaši stipras. Pieteicēji bija saņēmuši būtisku savu izglītību un audzināšanu Norvēģijā un pārvaldīja norvēģu valodu. Attiecībā uz viena pieteicēja kriminālo sodāmību, Tiesa atzīmēja, ka viņa notiesāšana bija saistīta ar vienu vardarbīgu uzbrukumu, un kopš tā laika pieteicējs nav atkārtoti ticis tiesāts. Ievērojot šos apstākļus, Tiesa atzina,ka Valsts nebija sasniegusi taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības publiskām interesēm, nodrošinot efektīvu imigrācijas kontroli, un pieteicēju interesēm palikt Norvēģijā, lai baudītu privāto un ģimenes dzīvi. Attiecīgi Tiesa sprieda, ka pieteicēju deportācija pārkāptu Konvencijas 8. pantu.