Eiropas Savienības Tiesa
2016. gada 1. marts
Fakti
Pieteikuma iesniedzējiem Alo kungam un Osso kundzei, Sīrijas pilsoņiem, Vācijā tika piešķirts alternatīvās aizsardzības statuss. Viņu uzturēšanās atļaujās bija nosacījums, kas paredz, ka viņiem ir jādzīvo noteiktās Vācijas vietās — Alo kunga gadījumā Ālenas pilsētā un Osso kundzes gadījumā Hannoveres reģionā. Iesniedzēji iebilda pret viņiem izvirzītajiem uzturēšanās nosacījumiem.
Jautājumi, kurus nacionālā tiesa uzdeva EST
- Vai nosacījums, kas paredz dzīvesvietu kādas dalībvalsts ģeogrāfiski ierobežotā apgabalā, ir pārvietošanās brīvības ierobežojums Direktīvas 2011/95/ES 33. panta izpratnē?
- Vai šis nosacījums ir saderīgs ar Direktīvu 2011/95, ja tas ir balstīts uz mērķi nodrošināt pienācīgu sociālās palīdzības sloga sadali valsts teritorijā?
- Vai šis nosacījums ir saderīgs ar Direktīvu 2011/95, ja tas ir balstīts uz migrācijas vai integrācijas politikas apsvērumiem, piemēram, lai novērstu sociālās spriedzes punktus, kas izriet no ārvalstu pilsoņu uzkrātās apmešanās noteiktos reģionos?
Tiesas secinājumi
Tiesa vispirms skaidroja, ka Direktīvas 2011/95/ES 33. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieprasa dalībvalstīm atļaut starptautiskās aizsardzības saņēmējiem gan brīvi pārvietoties dalībvalsts teritorijā, gan izvēlēties dzīvesvietu tajā teritorijā. Līdz ar to dzīvesvietas nosacījums, kas uzlikts alternatīvās aizsardzības statusa saņēmējam, ir pārvietošanās brīvības ierobežojums. Otrkārt, Tiesa konstatēja, ka Direktīvas 2011/95/ES attiecīgie panti liedz alternatīvās aizsardzības saņēmējam noteikt dzīvesvietas nosacījumu, lai panāktu sociālā nodrošinājuma pabalstu izmaksu sloga atbilstošu sadali starp dažādām iestādēm. Treškārt, Tiesa norādīja, ka Direktīvas 2011/95/ES 29. pants nav būtisks, izvērtējot, vai alternatīvā aizsardzības statusa turētājiem var noteikt uzturēšanās nosacījumus, ja mērķis ir veicināt trešo valstu valstspiederīgo integrāciju. Tas ir tāpēc, ka alternatīvās aizsardzības saņēmēji nav salīdzināmā situācijā ar Vācijas pilsoņiem, ja mērķis ir veicināt trešo valstu valstspiederīgo integrāciju. Tomēr Tiesa konstatēja, ka valsts tiesai ir jāizvērtē, vai starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskarsies ar lielākām integrācijas grūtībām salīdzinājumā ar citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas Vācijā.