Ko nozīmē jēdziens "privātā dzīve"?
"Privātā dzīve" ir ļoti plašs jēdziens, ko nevar precīzi definēt. Privātā dzīve cilvēktiesību kontekstā tiek saprasta kā visi personas dzīves un identitātes aspekti - gan sociālie, gan fiziskie. Tādējādi privātā dzīve ietver indivīda izskatu, seksuālo orientāciju, intereses, vēlmes, profesionālo un privāto darbību, attiecības ar citiem cilvēkiem - ģimeni, draugiem un plašāku ārējo loku, dzīvesveida izvēli, mājokli un saraksti. Vienkāršāk sakot, privātā dzīve ietver visus personas dzīvesveida aspektus jeb to, ko persona uzskata par savas personības daļu.
Vai ir kādi izņēmumi?
Tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas, un tāpēc tās var tikt ierobežotas.
Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ir noteikti trīs kritēriji, kuriem jāatbilst, lai ierobežojums būtu tiesisks:
1. Ierobežojums ir paredzēts ar likumu: valsts tiesību aktos ir noteikums, kas pieļauj šādu ierobežojumu
2. Ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai:
- aizsargātu valsts drošību
- aizsargātu sabiedrības drošību
- aizsargātu valsts ekonomisko labklājību
- novērstu nekārtības vai noziedzību
- aizsargātu veselību vai tikumību
- aizsargātu citu personu tiesības un brīvības
3. Ierobežojums ir samērīgs (nepārsniedz to, kas nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai)
Šos kritērijus ir vispārēji pieņēmušas un piemērojušas arī citas starptautiskās cilvēktiesību institūcijas, un tos ievēro daudzu valstu lēmējinstitūcijas.
Kas aizsargā šīs tiesības?
Valsts ir galvenā cilvēktiesību aizstāve. Tās pienākumi ir divejādi: negatīvi (pienākumi "kaut ko nedarīt") un pozitīvi (pienākumi "kaut ko darīt").
Negatīvais pienākums ir atturēties no patvaļīgas iejaukšanās indivīdu privātās lietās. Pozitīvais pienākums ir nodrošināt privātās dzīves respektēšanu indivīdu savstarpējās attiecībās.
Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību starptautiska atzīšana
Šīs tiesības tika formulētas pēc Otrā pasaules kara beigām, kad starptautiskā sabiedrība nolēma noteikt vienotu standartu pamattiesību aizsardzībai.
Šim nolūkam 1948. gadā tika pieņemta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Tās 12. pantā teikts:
Nevienu nedrīkst pakļaut patvaļīgai iejaukšanās viņa privātajā dzīvē, ģimenē, mājoklī vai sarakstē, kā arī uzbrukumiem viņa godam un reputācijai. Ikvienam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai uzbrukumiem.
Šīs tiesības vēlāk tika iekļautas starptautiskās un reģionālās cilvēktiesību konvencijās. Interesanti, ka šo tiesību darbības joma laika gaitā paplašinās. Starptautiskā sabiedrība nevarēja iedomāties, ka liels personiskās informācijas apjoms galu galā tiks glabāts virtuāli. Šīs tiesības darbības joma paplašinājās līdz ar moderno tehnoloģiju attīstību, un tagad tā ietver arī privātumu internetā.