Medicīniskās aprūpes pieejamības ierobežošana vai medicīniskajā aprūpē pieļauta nolaidība var novest pie tā, ka cilvēks zaudē dzīvību. Valstij ir jāveic atbilstoši pasākumi pacientu veselības un līdz ar to arī dzīvības aizsardzībai.
Ikviena dzīvība ir aizsargājama ar likumu. Veselības aprūpes kontekstā tas nozīmē, ka valstij ir pozitīvs pienākums veikt atbilstošus pasākumus pacientu veselības un tātad arī dzīvības aizsardzībai.
Tomēr saistību starp tiesībām uz veselību un tiesībām uz dzīvību nedrīkst pārprast: valstij nav jāgarantē (un reāli tā nemaz nevar garantēt), ka neviens cilvēks nenomirs infekcijas, slimības vai smagas traumas rezultātā.
Taču valstij ir pienākums nodrošināt, lai cilvēka veselība un dzīvība tiktu aizsargāta, un šai nolūkā valstij ir:
- jāizveido tāda veselības aprūpes sistēma, kas ikvienam garantētu pamata medicīniskās palīdzības līmeni
- jānodrošina valsts apmaksāts medicīniskās palīdzības minimums
- jāregulē un jāuzrauga slimnīcu un citu ārstniecības iestāžu darbs
- jānodrošina augsti medicīnas personāla profesionālie standarti
- jāizmeklē medicīnas jomā iespējamās nolaidības gadījumi u. c.
piemērs Ārsta atteikšanās veikt neatliekamu apendicīta operāciju personai, kura par to nespēj samaksāt, ir kvalificējama kā personas tiesību uz dzīvību pārkāpums veselības aprūpes kontekstā.
piemērs Ārsta pieļauta medicīniska kļūda, kuras rezultātā ārstēšana nav bijusi pietiekami efektīva, bet kura nav kļuvusi par cilvēka nāves iemeslu, nav uzskatāma par tiesību uz dzīvību pārkāpumu, tomēr var tikt kvalificēta kā personas tiesību uz veselību pārkāpums veselības aprūpes kontekstā.
piemērs Ja valsts iestādēm neizdodas efektīvi izmeklēt medicīnas jomā pieļautas nolaidības (piemēram, nepareiza diagnoze un tai atbilstoša ārstēšana vai operācijā pieļauta kļūda) gadījumu, var uzskatīt, ka ir pārkāptas personas tiesības uz dzīvību veselības aprūpes kontekstā.
Vairāk par tiesībām uz dzīvību uzziniet šajā Gidā.