Latvijas tiesību akti paredz valsts apmaksātu psiholoģisko un juridisko palīdzību, kā arī sociālā darbinieka sniegtu atbalstu personām, kas cieš no vardarbības ģimenē. Arī pašvaldības un nevalstiskās organizācijas sniedz šādām personām noteiktu atbalstu.
No vardarbības ģimenē cietušām personām ir tiesības saņemt valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, tostarp sociālo, psiholoģisko un juridisko palīdzību, lai tās spētu droši izbeigt vardarbīgās attiecības.
Nodrošinot un apmaksājot sociālās rehabilitācijas pakalpojumus pieaugušajiem vardarbības upuriem, valsts ir atzinusi, ka viņiem ir tiesības uz sociālo un psiholoģisko palīdzību, kas nepieciešama, lai izkļūtu no uzspiestas varas un kontroles attiecībām. Turklāt juridiskā palīdzība ir nepieciešama, lai sagatavotu un iesniegtu pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Juridiskā palīdzība ir cietušajiem nepieciešama arī kriminālprocesā un laulības šķiršanas procesā, lai panāktu taisnīgu spriedumu un risinājumu strīdos par bērnu aizgādību un laulāto mantas sadali.
Kāda veida palīdzību cietušais var saņemt?
Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek piedāvāti vienā no šādiem veidiem:
- Uzturēšanās un sociālās rehabilitācijas kurss līdz 30 dienām sociālās rehabilitācijas iestādē, kas var tikt pagarināts līdz 60 dienām gadījumā, ja persona kriminālprocesā vai administratīvajā procesā ir atzīta par cietušo
- Individuālas sociālā darbinieka, psihologa un/vai jurista konsultācijas līdz 10 reizēm un, ja nepieciešams, līdz pat 20 reizēm
No vardarbības ģimenē cietušas personas padomu, konsultāciju, emocionālu vai psiholoģisku atbalstu, kā arī ar kriminālprocesu saistītu informāciju var saņem arī, zvanot uz numuru 116006. Tas ir noziegumos cietušajiem paredzēts atbalsta tālrunis, kuru administrē nevalstiska organizācija. Uz šo numuru no vardarbības ģimenē cietušie var zvanīt arī tad, ja nav gatavi vērsties ar iesniegumu policijā, tomēr vēlas saņemt kādu informāciju un atbalstu.
Kā saņemt atbalstu?
Lai saņemtu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, no vardarbības ģimenē cietušajai personai jāvēršas savas pašvaldības sociālo pakalpojumu nodaļā vai kādā no nevalstiskajām organizācijām, kas sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus no vardarbības cietušiem pieaugušajiem. No vardarbības cietušais var izvēlēties sociālo pakalpojumu sniedzēju. Vardarbības upurim nav pienākuma vērsties ar iesniegumu tiesā vai sadarboties ar valsti kriminālprocesā, lai viņš iegūtu valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.
Ja no vardarbības cietušajam sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšana tiek atteikta, viņš sociālo pakalpojumu sniedzēja lēmumu var apstrīdēt saskaņā ar Administratīvā procesa likumu, adresējot sūdzību attiecīgās pašvaldības domei (vai domes noteiktai institūcijai). Savukārt domes lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā.
Kādas cilvēktiesības varētu būt pārkāptas?
Valsts spēja vai nespēja sniegt palīdzību un atbalstu personām, kas cietušas no vardarbības ģimenē, ir skatāma likumības pārbaudes ietvaros. Ja valsts vai pašvaldības iestāde bez tiesiska pamata atsaka valsts apmaksātu palīdzību un atbalstu no vardarbības cietušajam, var tikt konstatēts cilvēktiesību pārkāpums.
Tiesības uz dzīvību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi
Ja valsts nespēj sniegt palīdzību un nav radījusi atbalsta sistēmu no vardarbības ģimenē cietušajiem, tad noteiktos gadījumos var tikt konstatēts, ka ir pārkāptas tiesības uz dzīvību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, kā arī tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.
Diskriminācijas aizliegums
Vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par vienu no formām, kādās izpaužas diskriminācija pret sievietēm, jo visbiežāk par šādas vardarbības upuriem kļūst tieši sievietes. Ja valsts (šajā gadījumā – attiecīgās iestādes) nav efektīvi reaģējusi uz vardarbību ģimenē un nav nodrošinājusi aizsardzību vardarbības upuriem, kad viņu dzīvība, brīvība vai veselība bija reāli apdraudēta, var tikt konstatēts, ka ir pārkāpts diskriminācijas aizliegums saistībā ar tiesībām uz dzīvību un/vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegumu, kā arī saistībā ar tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi.