Plašsaziņas līdzekļu īpašās tiesības, brīvība un aizsardzība ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību.
Plašsaziņas līdzekļiem liela brīvība tiek piešķirta vienīgi tad, ja tie rīkojas labā ticībā, pamato savas reportāžas ar precīziem faktiem un sniedz drošu un precīzu informāciju, ievērojot žurnālistu ētikas normas.
Šajā sadaļā jūs varat uzzināt vairāk par plašsaziņas līdzekļu pienākumu:
- sniegt patiesu informāciju un pārbaudīt tās avotu precizitāti;
- nepārprotami atšķirt ziņas no viedokļiem;
- izvairīties no ārkārtīgi aizvainojošiem izteikumiem par konkrētām personām, ja tie nav pamatoti.
Žurnālistu pienākums ir sniegt patiesu informāciju, pārbaudīt faktus un to avotu precizitāti. Jo nopietnāks ir apgalvojums, jo precīzākiem un drošākiem jābūt faktiem, uz kuriem tas balstīts.
piemērs Ja žurnālists ziņo, ka konkrēta persona izdarījusi noziegumu vai rīkojusies nelikumīgi, tam jāpārbauda, vai attiecīgās informācijas avoti ir uzticami un tās pamatā esošie fakti ir precīzi.
Žurnālisti nedrīkst gluži vienkārši pieņemt par patiesiem tādus avotus kā anonīmas vēstules vai tādu personu paziņojumus, kuras ir personīgi iesaistītas strīdā, par ko tiek veidota reportāža. Šādos gadījumos žurnālistiem attiecīgā informācija ir jāpārbauda, piemēram, izpētot citus pieejamos avotus vai lūdzot komentārus no visām iesaistītajām personām.
izņēmums Plašsaziņas līdzekļiem nav jāpārbauda informācijas avoti un jāveic neatkarīga izpēte, ja to publikācijas ir balstītas uz oficiāliem ziņojumiem vai citu informāciju, ko sniegušas valsts iestādes. Piemēram, šāda publiska informācija ir tiesu spriedumi, valsts iestāžu publicēti statistikas dati vai preses konferencē sniegti paziņojumi.
Žurnālistiem skaidri jānošķir sniegtās ziņas no paustajiem viedokļiem. Ir svarīgi, lai lasītājs varētu veidot pats savu viedokli par attiecīgo jautājumu.
Ziņas
Ziņas ir fakti un informācija, ko iespējams pārbaudīt. Tāpēc ziņu pārraidēm jābūt patiesām un tajās sniegtajai informācijai – pārbaudītai un balstītai uz pierādījumiem.
Viedokļi
Viedokļi ir plašsaziņas līdzekļu, izdevēju vai žurnālistu domas, priekšstati, pārliecība vai vērtējoši spriedumi. Viedokļi var tikt pausti, piemēram, kā komentāri vai piezīmes par galveno tematu vai ar aktuāliem notikumiem saistītajām ziņām.
Viedokļi vienmēr ir subjektīvi, tāpēc to pareizību vai precizitāti nav iespējams pārbaudīt. Taču tas nenozīmē, ka nosodošu viedokli par jebkuru personu varētu paust bez faktiska pamata. Viedokļi, kuriem nav pietiekama faktiskā pamata, var tikt atzīti par pārmērīgiem, proti, tādiem, kas pārkāpj izteiksmes brīvības robežas.
Faktiskais pamats ir atkarīgs no apgalvojumu nopietnības, un tā pietiekamība tiks izvērtēta katrā atsevišķajā gadījumā. Taču vispārīgā prasība ir šāda – jo nopietnāks un precīzāks ir apgalvojums, jo precīzākam un drošākam jābūt faktiskajam pamatam.
piemērs Ja žurnālists izsaka tādu ļoti nopietnu apgalvojumu, ka konkrēts politiķis ir ļaunprātīgs bērnu izmantotājs, tad žurnālista rīcībā obligāti jābūt reāliem faktiem, ar kuriem viņš varētu savu viedokli pamatot.
Vispār žurnālistiem, pat negatīvu viedokli paužot, vajadzētu atturēties no nesamērīgi aizvainojošiem izteikumiem. Tomēr, veidojot reportāžas par sabiedrību interesējošiem jautājumiem, viņi zināmā mērā var atļauties provocēt un arī paši lietot aizvainojošus izteikumus, ja tas nepieciešams konkrētā temata atspoguļošanai.
piemērs Ja žurnālists kādu nosauc par idiotu, tad šāds izteikums parastā gadījumā tiks atzīts par nepieņemamu, taču var tikt attaisnots kā reakcija uz tādiem parlamenta locekļa izteikumiem, ar kuriem tiek publiski slavināti vai noliegti Otrā pasaules kara laikā okupācijas režīma pastrādātie noziegumi.