Visiem cilvēktiesību ierobežojumiem ir jābūt samērīgiem. Tas nozīmē, ka ierobežojošajiem pasākumiem jābūt ne tikai pamatotiem ar likumu un piemērotiem leģitīma mērķa sasniegšanai, bet arī līdzsvarotiem un samērīgiem un tie nedrīkst indivīda tiesībām nodarīt tādu kaitējumu, kas ir lielāks nekā labums, ko no attiecīgā ierobežojuma gūst sabiedrība.
Plānojot pasākumus, kas ierobežo cilvēktiesības, valstij vienmēr ir jāvērtē to samērīgums. Šis novērtējums ir balstīts uz trim galvenajiem jautājumiem:
- Vai izraudzītie pasākumi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai?
- Vai ir kādi alternatīvi, mazāk ierobežojoši pasākumi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi?
- Vai sabiedrības ieguvums būs lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu?
Cilvēktiesības ierobežojošiem pasākumiem jābūt atbilstošiem to leģitīmajam mērķim un piemērotiem tā sasniegšanai. Tas nozīmē, ka ierobežojošiem pasākumiem ir jānodrošina efektīva attiecīgo interešu aizsardzība.
piemērs Valstis pandēmijas laikā var ierobežot pulcēšanās brīvību, aizliedzot lielu pulcēšanos. Šis pasākums ir piemērots infekcijas izplatības ierobežošanai un sabiedrības veselības aizsardzībai, jo novērš plašu cilvēku grupu ciešu savstarpēju kontaktēšanos un tādējādi mazina infekcijas izplatību.
Cilvēktiesības ierobežojoši pasākumi ir nepieciešami tikai tad, ja nav citu, mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem sabiedrības intereses varētu aizsargāt (leģitīmo mērķi sasniegt) tikpat efektīvi. Šī prasība nodrošina, ka ierobežojošie pasākumi nav pārmērīgi un personas tiesības tiek ierobežotas pēc iespējas mazāk, vienlaikus aizsargājot visas sabiedrības intereses.
piemērs Dažādas cilvēku grupas, kuru viedokļi ir pretēji, vēlas vienlaikus organizēt publisku sanāksmi un lūdz pašvaldību apstiprināt tās laiku un vietu. Ja var tikt apdraudēta sabiedrības drošība, tad pašvaldībai, pirms tā lemj par kādas sanāksmes aizliegšanu, ir jāizvērtē, vai konkrēti ierobežojumi, piemēram, minimālās distances noteikšana un pastiprināta policijas klātbūtne vai arī citi drošības pasākumi, varētu būt pietiekami efektīvi, lai garantētu abu sanāksmju drošu norisi.
Alternatīvu līdzekļu esība vienmēr ir jāizvērtē, pirms tiek pieņemts lēmums par cilvēktiesību ierobežošanu, vienalga, vai tas tiek pieņemts individuālā kārtā vai arī likumdošanas procesā.
Cilvēktiesību ierobežojumi būs samērīgi tikai tad, ja sabiedrības ieguvums atsvērs indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Šī prasība nodrošina, ka atsevišķai personai, ierobežojot tās tiesības, uzliktais slogs ir pamatots, nepieciešams un līdzsvarots.
Kas atzīstams par samērīgu, tas ir atkarīgs arī no katras individuālās situācijas, katras konkrētās personas un tai piemērotā ierobežojošā pasākuma veida. Ja likums dod valsts institūcijām un amatpersonām zināmu rīcības brīvību, tad tām šis vērtējums ir katrā gadījumā jāveic, ņemot vērā visus lietas apstākļus.
piemērs Pirmstiesas procesa sākumposmā, kad ir pierādīts risks, ka aizdomās turētais var traucēt svarīgu pierādījumu vākšanu, tiesnesis viņam var piemērot pirmstiesas apcietinājumu. Tomēr turpmākajā izmeklēšanas procesā, kad visi pierādījumi jau ir savākti, personas paturēšana pirmstiesas apcietinājumā var vairs nebūt pamatota un netikt atzīta par samērīgu pasākumu izmeklēšanas interešu aizsardzībai.