Ārkārtas situācija nebūt nenozīmē to, ka valdība varētu pilnīgi brīvi, pēc savas vēlēšanās noteikt jebkādus cilvēktiesību ierobežojumus. Valsts iestādēm arī ārkārtas situācijā ir saistošas nacionālās un starptautiskās tiesības. Tas nozīmē, ka visiem tiesību ierobežojumiem jābūt balstītiem uz likumu un tie nevar tikt noteikti patvaļīgi. Būs likumīgas tikai tādas atkāpes un pasākumi, kas objektīvi nepieciešami specifisko ar ārkārtas situāciju saistīto apstākļu dēļ.
Vai konkrētā atkāpe no cilvēktiesībām ir nepieciešama un samērīga, tas atkarīgs no vairākiem aspektiem, turklāt tie katrā atsevišķajā gadījumā ir atšķirīgi. Tas nozīmē, ka ierobežojumu nepieciešamība un samērīgums var atšķirties atkarībā no tā, tieši kādas tiesības tiek ierobežotas, no ārkārtas situācijas rakstura, no ierobežojumu veida, ilguma, pārskatīšanas iespējām un citiem aspektiem.
piemērs Tūlīt pēc teroristu uzbrukuma valsts var uz laiku atkāpties no tiesībām uz brīvību un atļaut aizturēšanu bez tiesas rīkojuma vai pārbaudes. Taču tas, ka tiesvedība ir pilnībā izslēgta un tiesības apstrīdēt apcietinājumu ir pilnībā liegtas, vairs nav attaisnojams pēc noteikta laika, kurā valsts iestādes varēja pārliecināties par to, vai aizturētie patiešām ir bijuši iesaistīti teroristiskās darbībās un apdraudējuši sabiedrību.
Nepieciešamība
Jebkuriem pasākumiem, kas ierobežo cilvēktiesības, ir jābūt patiesi nepieciešamiem ārkārtas situācijas radīto izaicinājumu pārvarēšanai, un tos nevar izmantot citu iemeslu dēļ. Tas nozīmē, ka valstis drīkst ieviest ārkārtas pasākumus, kas ierobežo cilvēktiesības, tikai tad, ja:
- šie pasākumi ir tieša reakcija uz ārkārtas situāciju
- šie pasākumi patiešām ir pilnīgi nepieciešami konkrētajā situācijā un nav nedz priekšlaicīgi, nedz pārmērīgi
- līdz ar ārkārtējiem pasākumiem tiek veikti arī pietiekami tiesību aizsardzības pasākumi, tostarp tiek garantēta iespēja cilvēktiesības ierobežojošos pasākumus apstrīdēt neatkarīgā tiesā, lai tiktu novērsta šo ārkārtas pasākumu ļaunprātīgas izmantošanas iespēja.
Katra atsevišķā gadījuma izvērtējums
Tiesas parasti izskata situāciju kopumā, lai noteiktu, vai, reaģējot uz ārkārtas situāciju, noteiktās atkāpes no cilvēktiesībām un ieviestie cilvēktiesības ierobežojošie pasākumi ir nepieciešami un samērīgi. Tas nozīmē, ka ikvienā atsevišķajā gadījumā ir jāizvērtē konkrētās ierobežotās tiesības un tās ierobežojošie pasākumi. Turklāt šīs novērtēšanas rezultāts var mainīties līdz ar situācijas attīstību. Piemēram, pasākumi, kas bija nepieciešami ārkārtas situācijas risināšanai tās sākumposmā, pēc zināma laika var vairs nebūt nepieciešami. Tad tie ir vai nu jāpielāgo, vai jāatceļ.
piemērs Gandrīz pilnīgs publiskas pulcēšanās aizliegums var būt attaisnojams pandēmijas kulminācijas laikā, kad inficēto, hospitalizēto vai mirstošo cilvēku skaits ir ļoti liels. Tomēr pilnīgs aizliegums vairs nav attaisnojams tad, kad inficēšanās rādītāji ir zemi un tikpat efektīvi pandēmiju apkarot varētu arī ar tādiem risku mazinošiem pasākumiem kā prasība pulcēšanos rīkot tikai ārtelpās, minimālās prasības attiecībā uz iekštelpām vai pienākums valkāt aizsargmasku.
Valstīm ir pastāvīgi jāuzrauga situācija un atkārtoti jāizvērtē vajadzība pēc atkāpēm no cilvēktiesībām un cilvēktiesības ierobežojošiem pasākumiem.